Dzērves un kripto

Pusaudža vecumā, skarbajos astoņdesmitajos, visdrīzāk, žurnālā Dadzis, bet var būt pat atsevišķā humoresku (man šķiet, ka šādi sauca šo literatūras žanru) krājumā izlasīju darbu, kura saturu šad tad atceros. Īpaši tādos brīžos kā pagājušā piektdiena (October 11 crypto crash may have been a coordinated hit on Binance).

Stāsts sākas ar to, ka diviem censoņiem kāds labdaris ierāda ienesīgu nodarbošanos – lidojošo krājkasīšu tirgošanu. Pircēji, protams, nezin’ ka krājkasītes spēj lidot. Jo šī krājkasītes īpašība atklājas tad, kad tā ir piepildīta. Pilnās kājkasītes mēneša beigās paceļas spārnos un lido pie to pārdevējiem. Tā nu mūsu censoņi aktīvi šīs krājkasītes tirgo – skolniekiem, pensionāriem, strādniekiem un visiem pārējiem. Protams, ka rūpals ir visai ienesīgs, censoņiem parādās diezgan daudz naudas, un dzīvoklī to glabāt vairs nav diez’ ko droši. Par laimi, šai problēmai ir risinājums! Labdaris viņiem pārdod (var būt atdod, ja godīgi, īsti neatceros) seifu. Tā nu viss ir labi, līdz pienāk rudens, un seifs … paceļas spārnos. Tur vēl, man šķiet, bija tāda aina, ka mūsu varoņi izskrien uz balkona – un ierauga, ka viņu seifs paceļas debesīs un tālumā, arī no dažām citām daudzzīvokļu mājām debesīs paceļas seifi, uzlido debesīs un, izveidojot skaistu dzērvju kāša formējumu, dodas nezināmā (vai pareizāk pat – zināmā) virzienā.

Kosmoloģija un gļotas

Tātad, ja!

Es sēžu uz antibiotikām. No deguna un mutes ārā nāk zaļgani izdalījumi.. Okei, saprotu, var būt pārāk daudz detaļu, bet tas tomēr ir svarīgi šī vēstījuma kontekstā. Vispār, man šķiet, ka antibiotikas ne tikai nogalina visus tos nabaga vienšūņus manā organismā, lielākā daļa no kuriem neko sliktu nevinam nav gribējuši, bet rada vēl kaut kādu blakus efektu un viena no tā izpausmēm ir vēlme iemūžināt tos smadzeņu uzplaiksnījumus, kuri normālās dienās rodas un pazūd tik pat ātri kā ūdens burbuļi verdošā ūdenī. Bet jā – kur mēs palikām.. ak jā gļotas!

Es pirms dažām dienām TikTokā redzēju vienu kosmologu, kurš dikti smuki skaidroja, kāpēc mēs esam vieni paši šajā Universā. Paralēli pa TV rādīja seriālu, līdz ar to baigi detaļas nevarēšu izklāstīt, bet galvenā ideja – laiks, kas bija vajadzīgs lai uz šīs planētas rastos daudzšūņi ir apmēram 1/4 no visuma kopējā vecuma un tādu planētu, kur dzīvība var attīstīties nav baigi daudz. Un ja nu mums ārkārtīgi paveiktos atrast vēl kādu dzīvības formu – tad tā būtu gļot-veida. Jā – tieši tā viņš teica ‘slimes’! Tikko vēl google translate pārbaudīju. Gļotas – nekādu šaubu! Bet mīļie draugi ‘what if i told you’ , vai, drīzāk, ‘what if I asked you’ – jums pašiem nekad nav radusies sajūta, ka jūs esat gļotas! Gļotām mūsu universā tikt atrastām ir n-tās reizes lielāka iespēja, nekā tādiem skaistiem, gudriem, primāt-veidīgiem radījumiem, kā mēs.

Viss pārējais jau, protams ir vienārša ekstrapolācija. Mēs – gļotas dzīvojam kaut kādā čuhņas galaktikā, pietiekošā attālumā no zvaigznes lai spētu vilkt dzīvību. Tā kā nav baigais komforts par daudzām lietām un nav ilūziju par savu fizisko par savu fizisko (ne)pievilcību, tad daži gļotu gabali atdalās no lielās massas un attīsta meta-sapņošanas spējas. Šāda sapņa stāvoklī tad arī pavada visu savu mūžu. Šis meta-sapnis ir mūsu tā dēvētā realitāte. Par pierādījumu, ka nekāda ‘objektīva realitāte’ nepastāv, starp citu, šogad tika piešķirta Nobela prēmija.

Un tagad, mans mazais draugs, spied jā, ja vēlies pamosties no šī sapņa.

Fizika

Sapnis. Uz skolu atbraucis Normunds Bergs. Matemātikas kabinetā sauc pie tāfeles un liek risināt fizikas uzdevumus. Neviens nemāk. Tad sauc no lielajām klasēm – manu draugu. Viņš, tāpat kā es, zin strāvas sprieguma formulu U=I*R. Tomēr ar to nepietiek. Tur ir vēl kaut kāda vienādojumu sistēma, kur jāaizvieto un jāizved mainīgie. Pēc ilga laika ar vairākiem hintiem mans draugs tomēr tiek galā. Vakarā guļam kojās, ienāk Normunds Bergs. Iedod draugam salocītu rūtiņu lapiņu. Saka, ka tā ir atzīme un aiziet. Draugs atloka, paskatās, tur rakstīts divi. Kāpēc!? Mums vispār fiziku vairs nemāca, nav pat nekāda žurnāla vai dienasgrāmatas, kur to divnieku ierakstīt! Bet aizvainojums – palika.

Slikts mārketings

Mīļā Laima Orkla!

Atlaidiet no darba cilvēkus, kas atbild par Laimas produktu mārketingu. Jūs tam visam tērējat milzu naudu, bet jūsu šmarketologi neko nesaprot. Daži iemesli, kāpēc, Es tā domāju uzskaitīti zemāk:

  1. Laimas krāsa nav sarkanā, tā ir bijusi un tai būtu jābūt šokolādes un karameļu krāsai. Kā Laimas pulkstenim. Pārlietota sarkanā krāsa ir amerikāniska, patētiska, kliedzoša, uzbāzīga. Mūsu platuma grādos sarkanā krāsa ir domāta akcentiem, Sarkanās Magones lapām un rozei uz Lukss šokolādes. Sataisiet sarkanu visu stendu, tad tajā salieciet produktus, arī visus sarkanus, un vairs ne tikai jūsu marketologi, bet itin neviens neko nesaprot.
  2. Liela, neko neizsakošu produktu gūzma. Tās visas šokolādes ar dažādiem kakao procentiem, bez nosaukumiem.. Es pastāvu pie stenda, paskatos, apjūku. Eju tālāk un nopērku Milku.
  3. Vienreiz es pie tā pilnīgi nesaprotamā stenda pastāvēju ilgāk. Nopirku vienu šokolādi, kas man pat garšoja (tumšā, 50% porainā). Esmu mēģinājis atrast kādas 4 reizes atkal – nekur vairs nav. Noskumstu un nopērku Milku.
  4. Labi – veikalu stendi ir nejēdzīgi, mulsinoši. Pasūtīšu Laimas sveramās konfektes internetā. Atveru Wolt – Laimas sveramās konfektes nevienā Wolt grocery (Mego, Rimi, Lats … ) nevar nopirkt. Jo nevienam nav ienācis prātā viņas salikt kastītēs vai paciņās pa 300 gramiem. Skumji.

Uzmetiens

Nopirku “Nemodernās Slampes meitenes” un konstatēju, ka tie ir papildināti un pārrediģēti “Plikie Rukši”. Ne grāmatas anotācijā, ne kur citur neatradu par to nekādas norādes. Tikai kaut kur dziļi interneta anālēs minēts, ka

“Nemodernās Slampes meitenes” – papildināts, pārkārtots un pārrediģēts vai no jauna rediģēts “Pliko rukšu” tekstu krājums…

Note to myself: Nākamreiz, kad pērc latviešu autora grāmatu – pāršķirsti veikalā. Ka’zi iepārdos vēl vecas avīzes vai ietinamo papīru.

#anger #darbsbeztabuunptac

The short dictionary of ‘passions’

Films – boring
Yoga – crazy
Spirituality – nuts
Politics – naive
Art – my daddy is rich
Environmentalism – pathetic
Board games – boring
Shopping – stupid
Volunteering – naive
Instagram – narcissistic
Wine – hysteric
Astrology – crazy
Golf – my ex was rich
Football – my ex was oppressive (and I liked it)
Gardening – old
Writer – pretentious
Fashion – my ex was an idiot (and i liked it)
Comedy – stupid
Disney – childish
Language exchange – want to f** foreigners only
Plant-based – naive


… and all the rest – plain boooooooooooooooooring!

UX

Ceru, ka Pastarajā tiesā, skatot jautājumu par latviešu valodas iznīkšanas cēloņiem, tiks saukti pie atbildības arī tie, kas (ne)nodarbojas ar latviešu grāmatu apgādu Interneta veikalu lietojamību.

Sapnis

Sonakt sapņoju, ka viena skaista un veiksmīga paziņa bija atnākusi ciemos pie manis kopā ar saviem draugiem. Pati kaut kur pazuda. Es visādi mēģināju iepatikties viņas skaistajiem un veiksmīgajiem draugiem. Bet nekādi nesanāca.

KEF prasītos sīkvels

Manuprāt, filmā KEF tēmai par pus-bandītiem, tirliņiem un to peripetijām nesen brīvību ieguvušā valstī ir tikai nedaudz ‘paskrāpēta virsma’. Tā noteikti būtu jāturpina, piemēram, jau nedaudz vēlākā laika posmā (īpaši ņemot vērā pēdējā mēneša sabiedrības atklāsmi, ka ‘tie 90-to bandīti, kuri paši viens otru neapšāva, jau gaisā neizkpūpēja’), kad parādījās pirmie aifoni. Sižeta versija – mūsu galvenais varonis dodas iegādāties kārtējo ideju savai radošajai darbībai – centrāltirgū, protams, ideju pārdevēju vairs nav, tomēr viņam izdodas sadzīt sadzīt pēdas dažiem līdzīgiem tipiem, kuri tagad jau īrē biroju vecpilsētā. Varonim paskaidro, ka ar tādām stulbām blēdībām kā pirms gadiem 15 vairs nodarbojas tikai ņuņņas, mudaki un narkomāni. Tagad visi piegādā. Piegādā visu, ko var un nevar iedomāties, pamatā apgūstot Eiropas piķi un nodrošinot sev dzīvi glaunos slēgtos ciematos Pierīgā. Citiem vārdiem – īsti džeki veicina sociālo (un visa cita veida) integrāciju, inovācijas, zaļo (ja vajag – arī zilo, sarkano un pelēko) enerģiju, mobilitāti, publiski-privāto-partnerību, vides, b**ģ, aizsardzību un tā tālāk .. Ko tieši, nav pat baigi svarīgi. Diemžēl, šajā darbā ir viena nianse – konkurence. Un tur nāk knowhows un idejas, kas feiko džinsu pārdevējiem un filiāļu appiz**tājiem pat sapņos nerādās. Tur vajag puišus, kas tos ir pārauguši, kam ir līdzīgu puišu draugu loks un smalks birojs Vecrīgā.

“Tātad, vecīt, atver lokatorus un klausies, laiks mums dārgs, neko divas reizes nestāstīsim. Ja gribi – pieraksti. Viss sākās ar ideju un taviem cilvēkiem pareizajās vietās. Vislabāk, ja tev pašam ir partija, vai tu esi tās sponsors .. ”

Tavs nākamais auto

Sanāca pabraukt pa autoceļiem Latvijas nomalēs. Secinājums – ceļi Latvijā ir sliktā stāvoklī. Tajā pašā laikā, nākamā gada budžetā autoceļu tīkla uzturēšanai un attīstībai plānots iedalīt apmēram 4x mazāku finansējumu, nekā šogad. Tajā pašā laikā – ļoti ļoti ļoti lielas summas Latvijas valsts ieguldīs, piemēram, dzelzceļu infrastruktūras attīstībā. No kā secinu, ka – ja tu nedzīvo Rīgā vai tās pievārtē, ļoti iespējams, ka tavs nākamais auto izskatīsies apmēram šādi:

upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/4/45/Dra...

(attēls no: https://en.wikipedia.org/wiki/Draisine)

bez nosaukuma

…
Bija laiks, kas tramvajs bija
tikai pārvietošanās līdzeklis,
nevis braucoša Sexy Style reklāma

Es negribu kāpt tādā iekšā, tāpēc eju kājām
…
/I.Pizāne/

Man šis atsita epizodes no tālajiem 90-iem. Līdz skolai bija kādi kilometri desmit-divpadsmit. Un autobusi mēdza kavēties. Gadījās, ka kavē stundu, gadījās divas, gadījās četras, gadījās, ka neatnāk vispār. Es tik ilgi negaidīju. Vilkos kājām. Kā var kāpt iekšā autobusos, kas tik drausmīgi kavē! Mani nesaprata.

Vai vajag lasīt partiju programmas

Pēc politisku tekstu uzrakstīšanas vienmēr nosolos sev šādus tekstus vairs nerakstīt, bet kaut kā bieži sanāk šo apņemšanos pārkāpt. Un lai tā būtu arī šoreiz. Jo kas gan būtu dzīve bez pārkāpumiem!

Man nav saprotams vispārējais konsensus, ka, lai ‘pareizi un atbildīgi’ nobalsotu vēlēšanās ir uzmanīgi jālasa partiju programmas. Vai gadījumā partiju programmas (īpaši – pašvaldību vēlēšanās) arī nav tikai tādas skaistas apņemšanās?

Vai jūs bieži dzirdat, ka partijas aicinātu izvērtēt to pērnajās programmās iekļautās apņemšanās? Mērītu kaut kādā veidā programmās iekļauto punktu izpildi, neizpildi un pār-izpildi, skaidrotu iemeslus? Es nē.

Kāds gudrs cilvēks nesen blogoja, ka slavenību iesaistes efektivitāte mārketinga kampaņās ir reklāmas industrijas paš(at)ražots mīts. Parastiem cilvēkiem ir diezgan vienalga, ko valkā vai patērē vai domā slavenības. Pat ja nav vienalga – cilvēki savas pirkumu un uzvedības izvēles balsta uz citiem faktoriem. Bet reklāmas industrijai ir svarīgi, ka slavenības pastāv. Tas ir liels tirgus, lieli līgumi un liela nauda.

Vai tik’ kaut kas līdzīgs nav ar partiju programmām un vai vienīgie, kas gūst no tām kaut kādu saprotamu labumu nav šīs programmas rakstošie konsultanti? Pieļauju, ka šo tekstu sacerēšana ir diezgan labi apmaksāta.

Vai tad būtu pareizi, ka vēlēšanās uzvar tie, kuriem paveicies noalgot labākos programmu rakstniekus? Un ko tieši cilvēkam tajās programmās meklēt? Es neesmu pacenties nevienu izlasīt, bet zinātāji saka, ka visi esot tik zaļi un sociāli atbildīgi un saimnieciski un godīgi un tik .. un tiik … un tiiiiik… Galva griežas!

Vēl nedaudz no šīm programmām, droši vien, iegūst – mediji, un politologi, jo ir viela apspriešanai, iztirzāšanai, viedokļiem. Nav īpaši jāpiepūlas veikt kaut kādas izpētes par reālo politiskās partijas aktivitāti, rīcībām, lēmumiem, panāktajām izmaiņām – ņem programmu, lasi un šauj ar viedokļiem kā ložmetējs.

Var jau būt novērojums ir maldīgs, bet, manuprāt, partiju programmas tiek aizmirstas dienu pēc vēlēšanām. Tāpēc diez’ vai vajadzētu tām tērēt laiku. Tad jau labāk balsot par savu mīļāko skaitli. Bet, ak vai! Cik klausos radio, arī šis prieks mums tiks atņemts! Vai tiešām jāsāk atcerēties skandālus par dadiniekiem-konsultantiem, meklēt kaut kādus balsojumus par parkiem, valžu locekļiem, spēļu zālēm, pētīt cik kurš reizes debatējis, ko teicis, kā kavējis sēdes .. domāt? Umm – nēeeee. Dodiet tad labāk šurp tās programmas..

Jauki cilvēki vēlas..

Iedomājaties, ka pastāv divi paralēli Visumi. Vienā cilvēki, kam ir izīrējams vai pārdodams īpašums dodas uz sludinājumu serveri, ievieto īpašuma aprakstu, attēlus, kaut kādu obligāto info, saņem interesentu zvanus, noslēdz darījumu ar pirmo, kurš var atļauties samaksāt prasīto cenu. Šajā Visumā daudzi forši cilvēki, kuri, piemēram, izvēlējušies audzināt bērnus, nevis krāt naudu paliek bešā, jo nevar atļauties maksāt tik, cik dažādi ierāvēji, spekulanti, uzdzīvotāji, valžu locekļi .. nu, vienvārdsakot, tie tur nejauceņi.
Otrā Visumā process ir .. interesantāks. Personas, kas vēlas iegādāties īpašumu taisa fotosesijas, veido aprakstus par savu personību un/vai ģimeni, hobijiem, profesionālajiem un sociālajiem panākumiem.  Ievieto to visu sociālajos tīklos, sludinājum serverī, izplata. Tad īpašnieki veic atlasi un noslēdz darījumu ar, viņuprāt, mīlīgāko, superīgāko, foršāko, interesantāko vai vairāk pelnījušo kandidātu. Jo foršāki esat, jo lielāka cerība tikt pie kaut kā laba un zem tigus līmeņa cenas.
Nezinu kā jums, bet man skaistumkonkursu Visums riebtos vairāk par merkantilo Visumu.

Paradīze 89

Sildot zupu (smaržo pēc apelsīniem), atcerējos aņuku no apmēram tā laika.

Zaķīts (vai čeburaška .. īstenībā nav svarīgi) aiziet uz veikalu un prasa pārvevējai: – “Jums pipelsīni ir?”. Pārdevēja atbild: “Nav!”. Zaķīts aiziet otrā dienā uz veikalu un pārdevējai prasa: “Jums pipelsīni ir?”. Pārdevēja atbild: “Nav mums nekādu pipelsīnu! Ja tu vēl te nāksi, muļķosies un prasīsi pipelsīnus, pienaglošu tevi aiz ausīm pie sienas!”. Zaķīts aiziet trešā dienā uz veikalu un pārdevējai prasa: … “Jums naglas ir?”. – “Nav!”.  “A pipelsīni ir?!”

 

 

 

Positive vibrations

Marketologiem un to klientiem nebūtu jāvilcinās ievākt šovasar ienākusies uzmanības raža. Sezonas ‘jaunais melnais’ ir atklāts ! Visvairāk, domājams, piemērots tieši pārtikas rūpniecībai, piemēram, izceļot produktus, kuru strukturālajām īpašībām līdz šim pievērsta salīdzinoši maza uzmanība. Zīmolu attīstības iespējas ir gandrīz neizsmeļamas. Daži necili piemēri zemāk.

  • Produkti ar izteikti strukturālu agregātstāvokli – “Kristālos strukturētais cukurs”, “Kristālos strukturētais vārāmais sāls”
  • Piena produkti – saldējums “Krējuma saldējums ar ledus struktūru“, “Ar marmelādi un sukādēm strukturēts biezpiena sieriņš”
  • Sķidri dzērieni (turpinot jau tautā iemīlētu šķidra agregātstāvokļa strukturētu šķidrumu uzvaras gājienu) – “Strukturētais alus ar apiņu garšas struktūru”, “Strukturētais mokačīno” 
  • Produkti, kuru iepakojumā vai izkārtojumā pastāv skaidri jaušamas struktūras –  “Krusteniski strukturētās šprotes”, cepumi “Rūtiņu rakstā strukturētās vafeles”

Augsts potenciāls pastāv arī citās jomās: apmācības, inovācijas, fondu apguve .. jā, fondu! Vai nav aizdomīgi, ka jau kopš iestāšanās ES mums ir pieejami struktūr-fondi? Apguve, cik dzirdēts, klibo. Un nav mums pareizi strukturēta ne ekonomika, ne reģioni, ne pārvalde.. Acu priekšā redzu veidojamies (pozitīvās strukturēšanas) biedrības, birojus, starptautiskus kopuzņēmumus, aģentūras. Sķiet, ka nu beidzot ir iespēja dot Eiropai to, ko tā visu laiku no mums grib, rast risinājumus aktuālajām problēmām un dzīvot laimē, mierā un harmonijā.

 

Master of puppets

Ja es mācētu rakstīt zinātniskās fantastikas stāstus, viena stāsta, sižets būtu šāds:
Talantīgais bet paslinkais programmētājs Ērix nolemj kaut ko mainīt savā dzīvē, atsaucas uz darba sludinājumu, iziet cauri (automatizētam, protams) atlases procesam, saņem darba piedāvājumu. Uzsāk darba ikdienu. Nekas pēc būtības ne ar ko īpašu no iepriekšējā darba neatšķiras – uzdevumu ‘dēlis’, stāviņi, koda kontroles sistēma, dažādas dīvainības pakāpes kolēģi. Pēc nelieliem sižeta attīstības un samezglojumu posmiem (narkotikas, sekss, ballītes), Ērikam rodas aizdomas, ka uzņēmums tomēr ir nedaudz neparastāks par vidēju programmatūras izstrādes kompāniju. Pastāv vairāki  veiksmīgi  pelnoši un atpazīti uzņēmuma projekti, tomēr gandrīz visi kolēģi strāda pie iekšējās vadības un kontroles sistēmas AIE2. Tā īsti AIE2 neviens nepārzin, lai gan izskatās, ka AIE2 pašā uzņēmumā darbojas ekspluatācijas režīmā. AIE2 uzdevums ir atvieglot uzņēmuma vadību, minimizēt cilvēku kļūdas, automatizēt visu, kas automatizējams. Tajā skaitā – izvēlēties attīstāmos produktus un to uzlabojumus, apstrādāt klientu atsauksmes, apstrādāt tirgus datus, plānot un dinamiski kontrolēt budžetus, izveikt reklāmas kampaņas, vākt un analizēt automatizētās uzraudzības metrikas, rekrutēt darbiniekus un apakškontraktorus. Viss notiek izmantojot  mašīn-mācīšanās metodes, neironu tīklus, tensorus.. you name it .. vārdu sakot, unikālus algoritmus, datu petabaitus un ar ‘minimālu’ cilvēku iesaisti. Uzņēmums sākotnēji AIE2 investējis 20, tad 50, tad 70 un pašlaik jau 98% resursu. Paspaidot neatļautas pogas un veicot eksperimentus, mūsu varonis secina, ka
– Pārejot no AIE1 uz AIE2, AIE2 kļuva autonoma sistēma, jau vairākus gadus jebkādas ‘menedžmenta’ komandas AIE2 ignorē
– Vienīgie, kas uzņēmumā veic reālu darbu ir datu analītiķi un programmētāji, kas uzlabo AIE2;
– Uzņēmums strauji aug, pastāvīgi notiek uzņēmumu pārpirkšanas, AIE2 tiek ieviests visos iegūtajos uzņēmumos, to darbs kļūst ārkārtīgi precīzs un efektīvs;
– Pilnā sparā notiek darbs pie AIE3 izstrādes, testi uzrāda, ka tas būs vismaz par 90% efektīvāks. Arī ar programmētāju, datu analītiķu darbu un sevis uzlabošanu AIE3 tiks galā pati.