Pusaudža vecumā, skarbajos astoņdesmitajos, visdrīzāk, žurnālā Dadzis, bet var būt pat atsevišķā humoresku (man šķiet, ka šādi sauca šo literatūras žanru) krājumā izlasīju darbu, kura saturu šad tad atceros. Īpaši tādos brīžos kā pagājušā piektdiena (October 11 crypto crash may have been a coordinated hit on Binance).
Stāsts sākas ar to, ka diviem censoņiem kāds labdaris ierāda ienesīgu nodarbošanos – lidojošo krājkasīšu tirgošanu. Pircēji, protams, nezin’ ka krājkasītes spēj lidot. Jo šī krājkasītes īpašība atklājas tad, kad tā ir piepildīta. Pilnās kājkasītes mēneša beigās paceļas spārnos un lido pie to pārdevējiem. Tā nu mūsu censoņi aktīvi šīs krājkasītes tirgo – skolniekiem, pensionāriem, strādniekiem un visiem pārējiem. Protams, ka rūpals ir visai ienesīgs, censoņiem parādās diezgan daudz naudas, un dzīvoklī to glabāt vairs nav diez’ ko droši. Par laimi, šai problēmai ir risinājums! Labdaris viņiem pārdod (var būt atdod, ja godīgi, īsti neatceros) seifu. Tā nu viss ir labi, līdz pienāk rudens, un seifs … paceļas spārnos. Tur vēl, man šķiet, bija tāda aina, ka mūsu varoņi izskrien uz balkona – un ierauga, ka viņu seifs paceļas debesīs un tālumā, arī no dažām citām daudzzīvokļu mājām debesīs paceļas seifi, uzlido debesīs un, izveidojot skaistu dzērvju kāša formējumu, dodas nezināmā (vai pareizāk pat – zināmā) virzienā.

